Kā atbalstīt cilvēku zaudējuma brīdī

Tuvinieka zaudēšana ir psihei traumējoša situācija un mēdz būt grūti tikt ar to galā bez palīdzības no malas.

Pirmais, ko izjūtam, uzzinot par notikušo, ir šoks, kas salīdzināms arspēcīgu triecienu. Tas dezorientē, izsit no sliedēm, maina prioritātes. Šādā brīdī cilvēks var neuztvert informāciju vai uztvert to izlases veidā, izjust grūtības vienkāršu ikdienas lēmumu pieņemšanā, rūpēc par savām fiziskajām vajadzībām.

Tādā sarežģītā brīdī viņam ir nepieciešams kāds, kurš ar sapratni un līdzjūtību, ar cilvēcīgu siltumu izturēsies pret viņa nelaimi, spēs dalīt pārdzīvojumus, uzklausīt paraudāt vai paklusēt kopā, palīdzēt sadzīves un organizatorisko jautājumu kārtošanā. Kā mēs varam palīdzēt? Vispirms ir jāsaprot, ka bēdu pakāpeniska izciešana ir process, kas kritiski nepieciešams psihes atjaunošanai, no tā ir atkarīga cilvēka turpmākā labklājība. Ir visnotaļ svarīgi, sastopoties ar tādām sajūtām kā grūtsirdība, vaina, dusmas vai bezspēks, nenoliegt tās, taču apzināties un izrunāt, vēlams kontaktā ar personu, kas spēj atbalstīt.

Bieži vien pirmās stundas vai pat dienas pēc traģēdijas mēs pavadām mānīgā mierā, jo gaidāmo neciešamo sāpju sajūta ir tik  spēcīga, ka cilvēks dēļ bailēm mākslīgi paildzina savu šoku.

Viņam var būt bēdīgs prāts, taču līdz ar to viņš neieiet akūtu sāpju fāzē un šads stāvoklis dažkārt turpinās gadiem ilgi, kaitējot veselībai un dzīves kvalitātei kopumā.

Notikušā noliegšana ir vienš no visiedarbīgākajiem sāpju mazināšanas veidiem, taču  tas ir destruktīvs. Nedrīkst apspiest savas jūtas, atlikt tās, jo perspekrtīvā tas tikai padarīs smagāku atjaunošanās procesu un atgriešanos normālā dzīvē.

Pirmais, ko dara psihologi, strādājot ar šādām krīzēm – mudina runāt par notikušo, analizēt smagās emocijas, nebaidīties iegremdēties tajās, nenoslēgties sevī. Pretējā gadījumā šīs emocijas var evolucionēt bezgalīgā vainas sajūtā.

Vainas sajūta ir pazīstama vairākumam no tiem, kas piedzīvojuši zaudējumu, taču  norobežošanās no pavadīšanas rituālās daļas turpmāk var vairākkārt pastiprināt vainas sajūtu. Tadēļ ir tik ļoti svarīgi no sākuma un līdz beigām pakāpeniski piedalīties  rituālos un ceremonijās, izvēlēties piederumus, apmeklēt bēres, pieminēt un  apspriest. Iesaistīšanās organizatoriskos pasākumos  ir ne tikai iespēja izrādīt pēdējo godu aizgājušajam, bet ari viens no  efektīvākajiem veidiem kā apzināties notikušo un samierināties ar to, kā psihiskās rehaniluitācijas daļa. 

Pēc iespējas nav jāiet uz pavada cilvēkam, kurš nevēlas iedziļināties  rosībā, kas pavada notikušo, un lūdz likt viņu mierā, jo ar šādu noliegumu viņš nodara sliktu pats sev.  Pacentieties pierunāt viņu piedalīties, paskaidrot atvadu ceremoniju svarīgumu, jo tas ļauj soli pa solim atzīt – jā, tas ir noticis un tas ir neatgriezeniski. Šāda atziņa ir pirmais posms nelaimes pārciešanā.

Vainas sajūta ir viens no aspektiem, kas padara smagāku gan  primāro zaudējuma radīto sāpi,  gan arī turpmākās sēras. Zaudēdami kādu, mēs parasti nepārstājam atgriezties pie domas par to, ka neesam veltījuši pietiekami daudz uzmanības, nebijām blakus, petiekami nemīlējām, pārāk daudz strādājām, neņēmām vērā utt. 

Pārdzīvojam, cik daudz esam palaiduši garām,  apzināmies neiespējamību to labot. Taču izrunājot  vainas sajūtu vārdos, bieži vien kļūst acīm  redzams viss tās bītības nereālistiskais raksturs. Mēs visbiežāk sevi vainojam tajā, ko nekādi nespējām ietekmēt  un kā kontrolēšanai mums nebija resursu. Psihologi runā par to, cik svarīgi šajā posmā ir sniegt pavadošu atbalstu un būt aktīvam klausītājam. Ja sērojošs cilvēks stāsta par šādām sajūtān, ir jācenšas tās nevis noliegt, bet ļaut viņam paust tās maksimāli izvērstā veidā, jo šada atbrīvošanās no vainas iespējama tikai tā.

Šādas pieejas optimistiskā prognoze ir tajā, ka vainas sajūta, to izrunājot, izskauž sevi un paliek pagātnē kā daļa no sāpju akūtās fāzes. Izņēmums ir situācijas ar objektīvas vainas pārdzīvošanu, piemēram, netīša nogalināšana, taču tādi gadījumi mēdz būt reti un tajos ir noteikti nepieciešama novērošanās pie profesionāla psihologa, tā ir viena no terpijas ziņā vissmagākajām situācijām, ar kuru speciālisti uzstājīgi iesaka nemēģināt tikt galā patstāvīgi.

Dusmas ir cita spēcīga sajūta, ar kuru mēs sastopamies pirmajā brīdī pēc zaudējuma. Tās var būt vērstas gan uz sevi, gan aizgājušo, gan uz Dievu,  gan citu objektu, parādību vai personu. Dusmas dēļ zaudējuma ir psihei normāla emocija.

Kad mirst kāds, par kuru mēs domājām kā par ilgstošu biedru šajā pasaulē, mēs zaudējam svarīgus mūsu dzīves balstus. Visai bieži dusmas izpaužas ne uzreiz  un var biedēt un izraisīt vēlmi ignorēt šīs  emocijas, no jauna ieslīgstot noliegumā. Ir jāsaprot, ka bezspēks un pamestības sajūta ir dabiska reakcija šādā situācijā. Ja to nepārdzīvo, turpmākā zaudējuma sāpju pārvarēšana būs apgrūtināta, jo gan vainas sajūta, gan dusmas rodas no lielām bēdām. Cilvēks, kas piedzīvojis zaudējumu, var minēt neracionālus argumentus un apzināties to, taču sniedzot atbalstu sarunas biedra un klausūtāja lomā, ir svarīgi izturēties pret tiem nopietni un ar cieņu.

Viena no krīžu psihoterapijs metodēm, ko pielieto, lai mudinātu cilvēku runāt,  ir  apspriest to, ko viņš zaudējis līdz ar tuva cilvēka došanos  mūžībā, tēlaini sakot, zaudējuma inventarizācijai. Ir  svarīgi apspriest, kādas no vajadzībām, kuras iepriekš tika apmierinātas, tagad prasīs jaunus risinājumus, pat ja sēru laikā šķiet, ka dzīve uz laiku ir apstājusies un sadzīves jautājumi atvirzījušies otrā plānā.

Ir svarīgi atbalstīt cilvēku šajā tēmā, jo bieži vien mums šķiet, ka runāt par kaut ko tādu ir nevietā, neētiski un ciniski artiecībā preyt aizgājušo. Taču šajā posmā tā dēvētais cinisms ir spēja nosaukt lietas īstajā vārdā.

Ir nepieciešams runāt par cilvēka vajadzībām, par to, no kādiem avotiem viņš tagad smelsies mīlestību vai gādību, palīdzēt viņam uzlūkot lietas objektīvi, lai novērtētu apkārtējo iesaistīšanos, izcelt tos, kuri palikuši blakus un pauž atbalstu.

Protams, viņi neaizstās aizgājušo, taču akcenta novirzīšana uz viņiem palīdz pārvarēt neaizstājamu zaudējumu.

Ļaujiet sērojošajam runāt. Ir ļoti svarīgi radīt psiholoģiskus apstākļus, kuros iespējams paust jūtas nez nosodījuma. Visai bieži cilvēki, kas vēršas pie psihoterapeita sakarā ar zaudējumu, sūdzas par vienu un to pašu parādību – neiespējamību tikt mierīgi uzklausītam.  Apkārtējie vai nu cenšas viņus pārtraukt ar tukšiem  vārdiem, tādiem kā formālas līdzjūtības, vai novēršas. Taču ja neļauj  cilvēkam runāt, viņš riskē noslēgties savā traumā, ieslīgt sāpēs un šajās hroniskajās bēdās nodzīvot visu atlikušo mūžu.

Mēs bieži vien nesaprotam, kā uzvesties ar zaudējumu piedzīvojušu personu, jūtamies neērti un vēlamies distancēties, baidāmies pasliktināt situāciju vai, tieši otrādi, ieslīgt tajā pašā negatīvajā stāvoklī. Tas noved pie tā, ka cilvēks paliek viens pret vienu ar savu sāpi, un apkārtējie izvairās no viņa, it kā baidoties, ka viņiem būtu kaut kas jādara, un nesaprotot, kā var palīdzēt.

Dažkārt mēdz būt arī otrādi, cilvēks noslēdzas un klusē, tieši reaģējot uz negatīvo atgriezenisko saikni, mēģinājumiem, pārtraukt, atkratīties ar tukšām frāzēm vai paust žēlumu.

Jāatzīmē, ka žēlums ne vienmēr ir tas labākais atbalsta veids.

Daudz efektīvāk darbojas aktīva klausītāja nostāja, kas arī neprasa nekādas speciālas iemaņas. Jāmāk izvairīties no tādām klišejām kā aicinājums nepārdzīvot, solījums, ka viss nokārtosies, vai atgādinājums, ka dzīve turpinās. Visvērtīgākais atbalstā ir jūsu vaļsirdība, prasme uzklausīt un vēlme palīdzēt. Ja vēlaties apskaut vai kopā paklusēt, var tam nepretoties, atzīties, ka nezināt, ko teikt vai kā palīdzēt, pajautāt tieši, vai varat kaut ko izdarīt. 

Ir svarīgi atcerēties, ka pirmajās dienās pēc tuvinieka zaudēšanas cilvēks ir ļoti jūtīgs un iespaidojams. Jūsu teiktais šajā laikā tiks fiksēts viņa apziņā un turpmāk ieprogrammēs viņu uz noteiktām darbībām, tādēļ jābūt visai piesardzīgiem formulējumos. Tādās situācijās uzmanības rakursu var pārslēgt uz objektu, parādību  vai personu, kuru dēļ ir vērts turpināt dzīvot – apspriest atbildību par bērniem, radiniekiem, dzīvniekiem vai pat viņu piemiņu.  Ilgtrermiņa perspektīva jūsu uzdevums ir palīdzēt viņam atgūt vai radīt interesi par paša dzīvi.

Jo jaunāka ir persona, kas pārdzīvo zaudējumu, jo kritiskāk mēs nedrīkastam ļaut šai personai noslēgties sevī, jo bērnu un pusaudžu psihe, no vienas puses,   ir elastīga un mainīga, no otras – daudz trauslāka un pakļauta traumatizācijai. Daudzi vecāki uzdod sev jautājumu, kā palīdzēt bērnam pārdzīvot zaudējumu?

Jāatzīmē, ka bieži vien bērnu psihe, neraugoties uz to, ka tā vēl nav izveidojusies,  daudz labāk nekā pieaugušajiem ir ielāgota dabiskai bēdu pārciešanai. Tas nozīmē, ka bērnam nav jāliek sērot  kaut kādā noteiktā formātā, bet labāk tas jānovēro un jāļauj viņam atvadīties un to apzināties viņam ērtā veidā. Ja viņš vēlas būt klāt bērēs un piedalīties citos rituālos, bērnu psihologi iesaika ļaut viņam to darīt.

Svarīgs moments un drošības garants šādos procesos ir mierīgs un pārliecināts, atbalstošs pieaugušais. Ja pastāv risks, ka bērēs bērnu uzraugošās personas netiks galā ar emocijām un uzvedīsies neadekvāti, protams, bērnam labāk nav jābūt klāt.  Ir jāizvairās no jebkāda spiediena, taču nekādā gadījumā nedrīkst likt bērnam skūpstīt mirušo, ja viņš pats to nevēlas, taču nedrīkst arī aizliegt, ja viņš pauž tādu vēlmi.

Viena no grūtībām sastopoties ar zaudējumu agrīnā vecumā, ir domas par atgriezeniskumu, kas ir pretrunā ar samierināšanos.

Nav ieteicams stāstīt bērnam, ka cilvēks devies tālā ceļojumā. Palīdzības sniedzēja uzdevums ir tieši veicināt nāves fakta pieņēmšanu un tās neatgriezeniskumu. Dzīvības un nāves koncepcija veidojas jau  7 10 gadu vecumā, taču ir jāiegaumē, ka dažādā vecumā uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem mēs atbildam dažādi, atkarībā no tās iedziļīnāšanās pakāpes, kādā tie tiek uzdoti. Savukārt atbilžu saturs ir atkarīgs no  ģimenes kultūras – vai tā ir reliģiska, ateistiska, nacionāla utt.

Perspektīvas: parasti akūti pārdzīvojumi dēļ zaudējuma pāriet gada laikā.  

Tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, un tādēļ periodi var atšķirties un būtiski ieilgt, ja nav savlaicīga atbalsta. Ja paejot gadam, cilvēks nespēj tikt galā ar traumatisko situāciju, viņam ir uzstājīgi ieteicams vērsties pie speciālista, jo ievilcināt šādus stāvokļus ir  bīstami. Tas var novest pie depresijas  – nopietna stāvokļa, kas var būt saistīts ne tikai ar veselības, bet pat ar dzīvības risku.

Kontakti

dievs-sveti@inbox.lv

Miera iela 27, Rīga

Darba dienās: no 9:00 līdz 16:00 Sestdienās: no 8:00 līdz 13:00 Svētdienās: slēgts

Kurzemes prospekts 132, Rīga

Darba dienās: no 9:00 līdz 16:00 Sestdienās: no 8:00 līdz 13:00 Svētdienās: slēgts

Konsultācijas laikā mēs sniegsim Jums visu nepieciešamo informāciju